No rakstāmmašīnas līdz mākslīgajam intelektam: ko man iemācījuši 23 gadi komunikācijas nozarē
Šajā vasarā aprit 23 gadi, kopš es nejauši nonācu un sāku darbu sabiedrisko attiecību nozarē. Kādam radīsies jautājums – kādēļ nejauši?
Es jau no 1. klases vēlējos kļūt par skolotāju, studēju pedagoģiju gan bakalaura, gan maģistra studijās Latvijas Universitātē, esmu strādājusi bērnudārzā, skolā, Izglītības un zinātnes ministrijā. Bet tad pēc kolēģes ieteikuma nonācu Tūrisma attīstības valsts aģentūrā.
Tur sākās mans personīgais "Ilgais ceļš kāpās" jeb sabiedrisko attiecību stāsts. Kad biju nostrādājusi mēnesi kā projektu vadītāja, atnāca jauns direktors, kurš pēc piecu minūšu neformālas sarunas ar mani pateica, ka es strādāšu sabiedriskajās attiecībās. Manu nokļūšanu līdz sabiedriskajām attiecībām var noklausīties raidieraksta "Īsāk SAkot" epizodē.
Lieki teikt, ka es pat nezināju, ko tas nozīmē. Bet reku šeku – jau vairāk kā 20 gadus esmu šajā nozarē ienirusi dziļi, dziļi. Pašmācības ceļā apguvu nozares stiķus un niķus, nepārtraukti mācījos no kolēģiem un pamazām pati kļuvu par daļu no nozares attīstības – vadot komunikācijas profesionāļu asociāciju – Latvijas Asociāciju sabiedrisko attiecību profesionāļiem – iesaistoties profesijas standartu izstrādē, mentoringā un topošo komunikācijas speciālistu izglītošanā.
Uz mirkli piestājot un atskatoties uz šo laika posmu, saprotu, ka esmu piedzīvojusi vairākas komunikācijas un tehnoloģiju revolūcijas, piemēram, no faksa aparātiem pirms vairāk nekā 20 gadiem un stacionārajiem telefoniem līdz dažādām sociālo mediju platformām, attālinātajam darbam un neskaitāmiem mākslīgā intelekta rīkiem.
Es esmu arī rakstījusi uz rakstāmmašīnas, apgūstot knifus, kā strādāt ar šo seno tehnoloģiju. Patiesībā rakstāmmašīna bija tā, uz kuras iemācījos rakstīt ar desmit pirkstiem neskatoties, iemācoties visu klaviatūru no galvas. Šī prasme man noder vēl joprojām pēc gandrīz 30 gadiem, kad apguvu šīs prasmes sekretāru arodskolā. Reizēm šķiet, ka tieši šī prasme mani sagatavoja laikam, kad dienu dienā es klabinu datora taustiņus, varu to darīt aizvērtām acīm.
Ja kāds man toreiz 2003. gadā, kad absolvēju pedagoģijas studijas universitātē, kā arī laikā, kad sāku strādāt komunikācijas nozarē, būtu pateicis, ka kaut kad nākotnē es vadīšu attālinātas apmācības simtiem cilvēku, ka sniegšu sabiedrisko attiecību pakalpojumus klientiem gandrīz visos pasaules kontinentos un sadarbošos ar komandām digitālajās platformās un ikdienā izmantošu mākslīgo intelektu, es droši vien neticētu.
Paraugoties uz noieto profesionālo ceļu, dažādām pārmaiņām, ko minēju, ir tomēr lietas, kas komunikācijā nav mainījušās.
No faksa līdz mākslīgajam intelektam: kā mainījusies komunikācijas vide
Mūsu ikdiena nav iedomājama bez dažādām tehnoloģijām un gadžetiem. Taču laikā, kad sāku darbu sabiedrisko attiecību jomā, ikdienā izmantojām faksu, stacionāros telefonus un e-pastu. Darba dienas rīti sākās ar avīžu un žurnālu šķirstīšanu, klientu publikāciju meklēšanu un skanēšanu – mēs paši veicām mediju monitoringu.
Agrāk mēs organizējām klātienes preses konferences un dažādus specializētos pasākumus, sūtījām vēstules ar produktu paraugiem mediju pārstāvjiem pa pastu.
Lielākā daļa mijiedarbības ar klientiem un mediju pārstāvjiem notika klātienē, un personiskajiem kontaktiem bija būtiska, es pat teiktu, ka izšķiroša loma. Mēs reizi pa reizei gājām iedzert kafiju ar žurnālistiem, lai uzzinātu, kas viņiem aktuāli, kādas tēmas ir padomā tuvākā nākotnē.
Šodien mēs biežāk mijiedarbojamies caur dažādām tehnoloģijām, reizēm aizmirstot par oficiālo saziņu e-pastā. Ātrākas atbildes iegūstam platformā WhatsApp, sarakstāmies ar kādu mediju pārstāvi kādā no sociālo mediju platformām. Šodien veidojam draudzības sociālajos medijos, daudz vairāk atklājot savas privātās dzīves detaļas, mazinot profesionālās komunikācijas robežas. Mēs atļaujamies būt autentiskāki.
Kopā ar kolēģiem eksperimentējām un mēģinājām veidot komunikāciju klientu vārdā gan Twitter, gan Facebook un Draugiem.lv platformās. Bijām aktīvas arī dažādos forumos un kopienās, kur tolaik norisinājās dzīvas diskusijas.
Vēlāk parādījās blogi un Instagram, kas lika mums mācīties veidot arvien vizuālāku saturu.
Visas šīs sociālo mediju un tīklošanās platformas ļoti mainīja informācijas apmaiņas ātrumu un arī mūsu kā komunikācijas profesionāļu darba dienas ritmu – mēs vairs nevarējām nodrošināt komunikācijas pakalpojumu tikai darba dienas laikā, pamazām bija jāpieslēdzas un jākomunicē digitālajās platformās ārpus oficiālā darba laika. Darba laika jēdziens izplūda.
Daudzi kolēģi jau piemirsuši par brīdi, kad mācījāmies izmantot sociālo mediju platformas, tagad mēs steidzam apgūt dažādas mākslīgā intelekta platformas. Daži komunikācijas un sabiedrisko attiecību profesionāļi mijiedarbojas ar MI rīkiem, lai veidotu veiksmīgākus tekstus, uzlabotu gramatiku saturā, ko radījuši, analizētu plašo informācijas apjomu, ar ko ikdienā jāstrādā, lai atlasītu būtiskāko.
Lai arī kādas tehnoloģijas mēs izvēlētos par saviem palīgiem, tās diemžēl joprojām nevar aizstāt cilvēcisko empātiju, kritisko domāšanu un spēju saprast cilvēku emocijas.
No klātbūtnes kontroles līdz uzticēšanās kultūrai
Laikā, kad strādāju sabiedrisko attiecību un komunikācijas aģentūrā, jau parādījās tiešsaistes platforma Skype, kas bija būtisks saziņas rīks ar Latvijas un Baltijas kolēģiem. Toreiz es novēroju, ka Skype kalpoja ne tikai komandas savstarpējai komunikācijai, bet arī kā sava veida klātbūtnes indikators vadītājiem – viņi mēdza kontrolēt, vai darbinieks jau ieradies darbā un ir pie datora, vai pieejams sarunai.
Pieļauju, ka arī šodien ir organizācijas, kur vadītāji ar kādas tiešsaistes platformas palīdzību cenšas izsekot, vai darbinieks ir klātesošs.
Lai arī vadītājiem šī kontrole toreiz šķita pašsaprotama, es ceru, ka šodienas komandās uzticas saviem darbiniekiem vairāk un darba vide ir kļuvusi daudz elastīgāka, ņemot vērā platformas, kurās mēs komunicējam arī ārpus darba laika vai atbildam uz mediju zvaniem/ ziņām e-pastā.
Es ticu un reizē ceru, ka mēs esam iemācījušies strādāt attālināti, sadarboties pat tad, ja esam dažādās Latvijas pilsētās un valstīs, organizēt projektus digitālajās platformās (Trello, Asana, Clickup utml.) un vērtējot padarītā rezultātu, nevis klātbūtnes efektu kādā no digitālajām platformām un tūlītēju atbildi.
Es pati ikdienas komunikācijā ar kolēģiem dažādos projektos izmantoju tiešsaistes platformas, kurās piešķiram viens otram uzdevumus, rakstām komentārus, pievienojam uzdevumu termiņus. Es pat esmu gājusi tālāk – jau sešus gadus palīdzu citiem apgūt dažādas tehnoloģijas, kas var atvieglot laika plānošanu, sadarbību komandās, caurspīdību un reizē ļauj komandas dalībniekiem justies brīvākiem savā darba dienas plānošanā.
Ja vadītājs spēj formulēt prioritātes, ko sagaida no komandas un uzticas, ka darbinieki tiks galā, ka lūgs padomu, kad tas būs nepieciešams, tad arī tiks sasniegti projektu mērķi un izpildīti darba uzdevumi. Arī sabiedrisko attiecību un komunikācijas nozarē šodien ļoti noder Agile pieeja, kas ļauj darbu sadalīt mazākos laika nogriežņos, regulāri izvērtējot padarīto un uzlabojot komandas sadarbību.
Atrašanās darba vidē, pie darba datora nav vienlīdzības zīme ar produktivitāti. Produktivitāti nosaka rezultāts, nevis zaļš punktiņš saziņas platformā.
Manā profesionālajā pieredzē dažādās jomās – no valsts pārvaldes, kultūras un izklaides projektiem, biznesa līdz nevalstiskajam sektoram – viens princips šo vairāk kā 20 gadu laikā ir palicis nemainīgs. Cilvēki sadarbojas ar tiem, kuriem uzticas. Ne velti mēs mēdzam teikt, ka cilvēki seko cilvēkiem. Ja mēs kādam neuzticamies, diez vai sadarbība ilgtermiņā būs veiksmīga.
Vairāk nekā piecpadsmit gadus darbojoties Latvijas Asociācijā sabiedrisko attiecību profesionāļiem, piedzīvoju, ka tehnoloģijas, platformas un darba metodes nepārtraukti mainās. Taču nemainīga paliek viena lieta – sabiedrisko attiecību un komunikācijas profesionāļi joprojām visvairāk mācās viens no otra. Nevis no tehnoloģijām, bet no pieredzes stāstiem, tikšanās, neformālām sarunām un kopīgiem izaicinājumiem.
Dažādas tehnoloģijas var palīdzēt radīt un izplatīt informāciju ātrāk, taču tās noteikti nevar automātiski radīt uzticēšanos. Uzticēšanās veidojas ilgtermiņā – ar konsekventu rīcību, atklātību un spēju turēt doto vārdu. Šis princips nav mainījies un būs būtisks arī nākotnē.
Sociālie mediji ir mainījuši kanālus, bet ne cilvēkus
Kad Latvijā parādījās Draugiem.lv un pasaulē arvien populārākas kļuva dažādas sociālo mediju platformas, daudziem šķita, ka komunikācijas profesija mainīsies līdz nepazīšanai.
Jāatzīst, ka daļēji tas, protams, ir noticis. Šodien organizācijas un zīmoli var sasniegt savu auditoriju dažu sekunžu laikā, paši publicējot saturu savās platformās bez starpniekiem un saņemot arī tūlītēju mijiedarbību.
No vienas puses tas ir ļoti ērti, bet sabiedrisko attiecību un komunikācijas profesionāļiem radījis papildu slodzi un stresu. Mēs esam iekļuvuši steidzamības laikmetā, kur mums vairāk nav 24 h laika, lai sagatavotu mediju ziņu, lai kārtīgi apdomātu komentāru, ko sniegt.
Cilvēki krīzes situācijās vienmēr ir vēlējušies saprast, kas ir noticis, vai ir cietušie, kādas rīcības sekos. Līdz ar sociālo mediju pārbagātību un daudzajiem mobilajiem reportieriem mums ir daudz ātrāk jāsniedz vēstījumi, mēs nevaram izlikties par strausiem un iebāzt galvu smiltīs, nereaģējot uz apkārt notiekošo.
Patiesībā sociālie mediji ir piespieduši sabiedrisko attiecību un komunikācijas profesionāļus ļoti daudz mācīties – veidot vizuālus stāstus, mācīties noformulēt vēstījumu 140 zīmēs, kļūt par video operatoriem un ātri apstrādāt materiālu, lai to publicētu pēc iespējas ātrāk.
Laika gaitā nav pazudusi cilvēku vajadzība pēc uzticamas informācijas, skaidra vēstījuma un cilvēciskas attieksmes. Mainījušies ir kanāli, nevis cilvēki.
Komunikācija kļuvusi stratēģiskāka
Vēl viena būtiska pārmaiņa, ko esmu novērojusi šo vairāk nekā divdesmit gadu laikā, ir komunikācijas lomas maiņa organizācijās. Manas profesionālās karjeras sākumā komunikāciju daudz biežāk uztvēra kā atsevišķu funkciju – preses relīžu sagatavošanu, pasākumu organizēšanu vai attiecību veidošanu ar medijiem. Varētu teikt – par preses sekretāra darbu.
Komunikācija arvien biežāk ir pie vadības galda. Organizācijas ir sapratušas, ka reputācija, pārmaiņu vadība, krīzes situācijas un attiecības ar dažādām auditorijām nav iespējamas bez stratēģiskas komunikācijas.
Komunikācijas profesionāļa vērtību nosaka ne tikai spēja radīt saturu, bet arī spēja domāt stratēģiski pāris soļus uz priekšu, analizēt esošās situācijas un palīdzēt organizācijai pieņemt stratēģiski gudrus lēmumus.
Labākā komunikācija sākas ar klausīšanos
Sākot darbu sabiedrisko attiecību jomā un ik dienu slīpējot preses relīžu rakstīšanas prasmes, es domāju, ka komunikācijas profesionāļa galvenais uzdevums ir prast labi formulēt vēstījumus.
Šodien es gribētu teikt ko citu – ļoti būtiska ir prasme un spēja klausīties. Klausīties un dzirdēt. Vai tie būtu mūsu kolēģi, vai klienti, vai mūsu zīmola auditorijas.
Ņemot vērā dažādu digitālo un saziņas kanālu pārbagātību, klausīšanās ir vērtīga prasme. Lai arī kādus digitālos rīkus mēs izmantotu satura radīšanai un publicēšanai, īstā komunikācija tomēr sākas mirklī, kad mēs spējam būt šeit un tagad, apstājamies un ieklausāmies otrā cilvēkā. Vienalga – vai tas ir klātienē, tiešsaistes zvanā vai sociālajā medijā publicētā ziņā.
Reizēm tā ir klusēšana, ziņas izlasīšana līdz galam, pārdomas, atgriešanās pie ziņas, lai izprastu tās būtību.
Pēdējos gados, kad aizvien vairāk strādāju ne tikai komunikācijā, bet arī pieaugušo izglītībā, vadot apmācības, esmu novērojusi, cik ļoti var noderēt Agile retrospektīvas, dizaina domāšanas intervijas un mentoringa sarunas. Cilvēki reti meklē gatavas atbildes. Daudz biežāk viņi vēlas, lai kāds viņos patiešām ieklausās, palīdz paskatīties uz situāciju no malas un uzdod jautājumus, kas pašiem palīdz atrast savu risinājumu. Iespējams, tieši tāpēc klausīšanās man šodien šķiet daudz svarīgāka prasme nekā runāšana.
Prasme klausīties un sadzirdēt palīdz radīt jēgpilnu komunikāciju, kas rada rezonansi.
Ko man devuši 23 gadi komunikācijas nozarē
Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem sabiedrisko attiecību un komunikācijas nozarē mani joprojām iedvesmo iespēja mācīties jeb asināt savu profesionālo īlēnu. Katrs projekts, kuru uzņemos paveikt, katra komanda, ar kuru sadarbojos, kā arī katrs jauns cilvēks, ar kuru krustojas mūsu profesionālie ceļi, sniedz jaunu skatu punktu.
Laiku pa laikam mainās rīki, ko izmantojam, tehnoloģijas un platformas, kas no vienas puses atvieglo mūsu ikdienu, bet no otras puses neļauj ieslīgt ērtā kubkrēslā, mudinot apgūt visus knifus. Tajā pašā laikā mūsu profesionālā ikdiena vēl joprojām ir komunikācija un darbs ar dažādiem cilvēkiem. Jautājums tikai, kur, kādā kanālā vai platformā, klātienē vai ar tehnoloģiju palīdzību mēs sasniedzam šīs dzirdīgās ausis.
Tieši šie visi tehnoloģiskie izaicinājumi padara mūsu profesiju tik interesantu arī šodien.
Ironiski, ka pēc vairāk nekā piecpadsmit gadiem komunikācijā es atgriezos pie tā, ko studēju jaunībā – cilvēku mācīšanās. Tikai šodien es mācu nevis teoriju, bet palīdzu cilvēkiem apgūt digitālos rīkus, Agile pieeju un mākslīgo intelektu.
Iespējams, tāpēc man tik ļoti patīk strādāt gan komunikācijā, gan pieaugušo izglītībā. Abās jomās viss sākas ar cilvēku. Ar vēlmi saprast, nevis pārliecināt. Ar zinātkāri, nevis pieņēmumiem.
Tomēr galvenā atziņa ir vienkārša – cilvēki joprojām vēlas būt sadzirdēti, saprasti un cienīti.
Un, manuprāt, tieši tāpēc komunikācija arī turpmāk būs viena no svarīgākajām prasmēm jebkurā laikmetā.
Tehnoloģijas nāk un aiziet. Platformas dzimst un pazūd. Taču cilvēka vajadzība būt sadzirdētam nav mainījusies ne pirms divdesmit gadiem, ne šodien. Rakstāmmašīna man iemācīja rakstīt ar desmit pirkstiem. Mākslīgais intelekts šodien palīdz rakstīt ātrāk. Bet ne viena, ne otra tehnoloģija nav iemācījusi saprast cilvēkus. To joprojām mācos katru dienu.
