Vai mēs protam ieplānot arī neko?
Pēdējie divi gadi man bijuši ļoti intensīvi gan profesionālajā darbā, gan arī nevalstiskajās organizācijās, kurās darbojos. Mans intensīvais darba ritms bija septiņas dienas nedēļā, jo vadīju apmācības gan darbdienu vakaros, gan brīvdienās. Paralēli es dejoju tautas dejas, veltīju laiku studenšu korporācijas pienākumiem, kā arī pēdējos mēnešos mācījos mentoringa programmā, apgūstot rakstīšanu tīmekļvietnēm.
Kādam varētu šķist, ka dzīvoju kā vāveres ritenī, bet man patīk būt šo notikumu un piedzīvojumu virpulī.
Un tieši tāpēc šovasar nolēmu veikt nelielu eksperimentu. Būdama lektore un pasniedzēja, kura ikdienā māca par produktivitāti, digitālajiem rīkiem un Agile pieeju, nolēmu pati sev uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – vai produktivitāte vienmēr nozīmē darīt vairāk?
Kāpēc nolēmu ieplānot mazāk, nevis vairāk?
Kādēļ es nolēmu kādu laika posmu plānot mazāk pienākumu un atvilkt elpu, lai uzkrātu spēkus rudens cēlienam? Iemesli bija vairāki, bet būtiskākais no tiem bija jaunas mājas iegāde agrā pavasarī.
Bija nepieciešams atrast papildu laiku un resursus, lai pārvestu visas mantas, iekārtotu jauno ģimenes ligzdu, turpinātu iekopt skaisto dārzu un izbaudītu vietu, ko turpmāk sauksim par savām mājām.
Visus profesionālos un NVO projektus apzināti ieplānoju līdz Jāņiem un noslēdzošajam deju koncertam, pēc tam atstājot plānotāju tukšu. Jā, mana Asana šobrīd atpūšas. Mēs atkal draudzēsimies ik dienas jau septembra sākumā.
Tā ir iespēja pabūt bez profesionālajām lomām un pienākumiem. Iespēja būt vienkārši Kristīnei.
Kalendārs var būt pilns arī bez darba
Manā šīs vasaras kalendārā atzīmētas vien sporta nodarbības, skaistumkopšanas procedūras un tikšanās ar draugiem un jauniem cilvēkiem, ar kuriem, iespējams, nākotnē taps jaunas idejas un sadarbības. Es daudz biežāk pavadu laiku ar ģimeni, gatavoju maltītes, rūpējos par suņiem un izbaudu būšanu savās jaunajās mājās.
Ir tik laba sajūta nesteidzīgi izbaudīt rīta rutīnu, nebaidoties kaut ko nokavēt.
Man patīk rītu sākt ar stiepšanās vingrinājumiem, bet tikmēr abi mani suņi dauzās apkārt un mēģina iesaistīties. Man ir sajūta, ka esmu savā personīgajā kucēnu jogā, kurā līdzās vingrojumiem esmu paspējusi arī izsmieties.
Tā kā manu jauno māju tuvumā ir vilciena stacija, aizvien biežāk lēnā solī dodos uz vilciena staciju, lai brauktu uz Rīgas centru. Varu atstāt auto mājās, nesēdēt sastrēgumos, nemeklēt stāvvietu Rīgas centrā un izmēģināt citu pārvietošanās veidu. Man patīk vērot vilciena pasažierus – kā viņi steidz izkāpt pieturās un dodas savās gaitās.
Daudzas šīs vasaras sajūtas man atgādina bērnību – laiku, kad ļāvāmies dienas ritmam, cēlāmies un ēdām tad, kad to prasīja ķermenis, un priecājāmies gan par sauli, gan lietu un peļķēm. Iekšējais bērns smaida aiz laimes.
Jauni eksperimenti
Šovasar piedzīvoju daudz jauna – gan ejot kājām, gan braucot ar velosipēdu un iepazīstot apkaimi, kurā esam sākuši dzīvot.
Dažādi eksperimenti arī jaunajā piemājas dārzā ar augu, ziedu iegādi, kopšanu, ar izmēģinājumiem divās dobēs, kur beigās izauga tikai puķuzirņi un dilles, bet vairāku augu sēklas neizdīga.
Ir tik patīkami vērot, kas notiek dārzā, un katru rītu pētīt, kas jauns izaudzis vai uzplaucis.
Nav noslēpums, ka man ļoti patīk gatavot ēst un uzņemt viesus, ko šovasar daru tiešām daudz biežāk nekā agrāk. Es eksperimentēju ar dažādiem ēdieniem. Pagājušajā nedēļā, kad svinējām mūsu ar dzīvesbiedru jubilejas, es pirmo reizi taisīju ļoti lielu katlu ar lazanju, lai pabarotu vairāk nekā 20 cilvēkus. Un cik tā sanāca garda!
Nospriedām, ka tā ir labākā lazanja, ko esam baudījuši. Process bija ilgs – aptuveni divas stundas sautēju gaļas un dārzeņu mērci, gatavoju ideālas konsistences bešamelu un nākamajā dienā cepu katru mazo trauciņu.
Šajā ēst gatavošanas procesā es nesteidzos. Es izbaudīju pašu gatavošanu, pat tad, ja ja visa virtuve izskatījās kā kaujas lauks.
Kāpēc bija tik grūti neko neieplānot?
Protams, reizēm man prātā iezogas doma – vai ir pieņemami, ka šobrīd nestrādāju pie nekā, kas nes ienākumus? Vai ir OK, ka es neplānoju izbraucienus tepat pa Latviju? Vai ir OK, ka es izvēlos baudīt atpūtu mājās?
Jā, viss ir kārtībā. Var arī neko īpašu neieplānot un vienkārši ļauties dienas ritmam. Kad vēlos, lasu vienu vai otru grāmatu, vai stundu paguļu diendusu terasē.
Mums dzīvē ir jāļaujas arī dīkstāvei, jāuzpilda baterijas bez steigas.
Pieļauju, ka mums ir grūti neko nepieplānot, jo dzīvojam steidzamības laikmetā, kur valda FOMO jeb bailes kaut ko palaist garām
Ik dienu ekrānos redzam citu cilvēku izvirzītos mērķus, sasniegumus un piepildītos plānus.
Jau otrajā atpūtas nedēļā pieķēru sevi pie domas, ka varbūt tomēr vajadzētu atvērt datoru, ieskatīties e-pastā vai uzrakstīt vēl kādu rakstu. Varbūt pastrādāt pie rudens kursu plāna?
Kā būtu, ja mēs noliktu citu cilvēku mērķus malā, ja mēs apskatītos uz sevi, savām prioritātēm, ja mēs izvirzītu sevi par prioritāti un pavaicātu, kas man šobrīd ir vajadzīgs?
Ko šīs nedēļas man jau ir devušas?
Kopš Jāņiem esmu apstājusies un nesteidzīgi baudu vasaru. Un jau tagad jūtu, cik daudz tas man devis.
Vairāk laika veltu miegam un mostos možāka. Regulāri kustos, pat ja dažreiz tās ir tikai 15 minūtes dienā, un aizvien biežāk lielākus attālumus mēroju kājām. Man ir vairāk laika domām un nākotnes idejām.
Esmu izveidojusi un publicējusi savu tīmekļvietni, bet reizēm apsēžos pie datora arī tādēļ, lai pierakstītu pārdomas.
Visvairāk es novērtēju mieru, enerģiju un iespēju būt savās mājās, dārzā un kopā ar tuvākajiem.
Vai produktivitāte vienmēr nozīmē paveikt vairāk?
Es ticu, ka šī apzinātā atpūta palīdzēs man septembrī atgriezties darbā ar lielāku enerģiju un skaidrāku fokusu.
Protams, pirmajās nedēļās būs izaicinājumi, bet reizē es jau tagad pamazām zīmēju uz papīra savus rudens plānus, raugoties, lai tajos paliktu laiks arī sev – gan sportam, gan nekā nedarīšanai.
Pandēmijas laikā ieviesu ieradumu ik dienu atvēlēt laiku īsam atelpas brīdim. Reizēm pie šī ieraduma sevi jāatgriež no jauna – ar pastaigu, izstaipīšanos vai vienkāršu pasēdēšanu, neko nedarot.
Produktivitāti nenosaka tikai kalendārā un darāmo darbu sarakstā fiksēto uzdevumu skaits. Tikpat svarīga ir mūsu labsajūta un tas, kam apzināti veltām uzmanību. Zinu, cik grūti to izdarīt, kad esam ieslīguši vāveres ritenī, cenšamies visu paspēt un atsaukties ikvienam jaunam piedāvājumam.
Ir vērts apstāties un sev pajautāt: vai tas, ko daru šajā brīdī, mani uzlādē vai iztukšo?
Ko šovasar mācos par laiku?
Šovasar aizvien biežāk aizdomājos, ka ne viss vērtīgais rada finanšu ienākumus. Gandarījumu noteikti var sniegt arī pavisam mazi, ikdienišķi mirkļi.
Dažreiz visproduktīvākā izrādās diena, kas pavadīta ārā – ravējot, laistot un vērojot dārzu.
Ne visas labākās idejas rodas pie datora. Tās var atnākt pastaigā, braucot ar velosipēdu vai vienkārši sēžot uz terases un vērojot sarkanastītes, kas laidelējas piemājas krūmājos.
Šī vasara man jau ir sniegusi vairākas noderīgas atziņas, taču būtiskākais jautājums, iespējams, ir - vai mēs protam ieplānot laiku tam, kas dzīvē patiešām ir svarīgs mums pašiem katram individuāli?
Pilnvērtīga atpūta ir apzināts eksperiments, lai izbaudītu mirkļus šeit un tagad, lai vērotu savas sajūtas, ķertu mirkļus, mācītos "meditēt uz palmu".
