Ko man iemācīja 800 kilometri Santjago ceļā – un kāpēc šīs atziņas izmantoju vēl šodien

Pirms vairāk nekā desmit gadiem pieņēmu vienu no spontānākajiem un reizē drosmīgākajiem lēmumiem savā dzīvē – doties Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļā. Es mēroju klasisko ceļu, kas sākas mazā Francijas pilsētiņā Saint-Jean-Pied-de-Port un ved līdz pat Santjago katedrālei Spānijā.

Mans izaicinājums bija 800 kilometru garo ceļu pieveikt 21 dienā – 300 kilometrus mēroju kājām, bet 500 kilometrus braucu ar velosipēdu.

Toreiz, baudot Spānijas ainavas un ceļā satiktos cilvēkus, man nebija ne jausmas, ka šīs trīs nedēļas kļūs par vienu no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem manā dzīvē. Tās iemācīja paskatīties plašāk, ieraudzīt jaunus mērķus un uzdrošināties izaicināt sevi vēl daudzus gadus pēc Camino.

Ceļš nebija par kilometriem

Santjago ceļš nav tikai par mērotajiem kilometriem – tas ir par katra piligrima (tā sauc šī ceļa mērotājus jeb svētceļniekus) izvēli. Katram ceļiniekam ir savs mērķis, kādēļ viņš izlēmis tajā doties. Kāds to dara ticības vadīts, kāds vēlas gūt dvēseles mieru pēc tuvinieka nāves, kāds ir pārcietis smagu slimību, bet vēl kāds vēlas izzināt sevi un gūt jaunas dzīves atziņas. Katram ir savs motīvs, bet visi dodas pa vienu ceļu. Katrs nes savu dzīves nastu, domas un izjūtas, kas nereti ir smagākas nekā mugursoma uz pleciem.

Es devos ceļā, lai pārbaudītu savas fiziskās un garīgās spējas un sakārtotu domas pēc toreizējām pārmaiņām privātajā dzīvē.

Mērķis izrādījās svarīgāks par motivāciju

Toreiz, tālajā 2013. gadā, mērojot Santjago ceļu, es sapratu, ka svarīgākais ir mērķis, kādēļ katrs izlemj doties garajā piedzīvojumā. Nav būtiski – iet, skriet, braukt ar velosipēdu vai izvēlēties vēl kādu citu pārvietošanās veidu. Galvenais ir saprast, kādēļ tu to dari.

Mans mērķis bija saviem spēkiem sasniegt Santjago katedrāli, kas atradās 800 kilometru attālumā no sākumpunkta, lai gan man bija tikai trīs nedēļas laika.

Tomēr garais ceļa posms, kas jāpaveic ierobežotā laikā, salauž daudzas sākotnējās ieceres. Tad jāsāk meklēt sevī atbilde, kādēļ neapsēsties kādā ceļmalas krodziņā līdz nākamajam rītam vai pēc 20 kilometriem uz velosipēda neizvēlēties pirmo alberģi. Kas mudina turpināt un paskatīties, ko nesīs nākamais ceļa posms?

Pēc dažādiem šķēršļiem un ar draudzenes palīdzību, desmit dienas mērojusi ceļu kājām, es tiku pie velosipēda un atlikušos 500 kilometrus es nobraucu – joprojām saviem spēkiem.

Tas bija vismaz piecas reizes grūtāk nekā tad, ja es būtu turpinājusi iet kājām. Brīžiem nācās sarunāt ar sevi, kādēļ turpināt ceļu. Brīžiem stūmu riteni un pati sevi lamāju, ko es daru, kamdēļ man tas vajadzīgs, bet mans mērķis – sasniegt katedrāli – bija tik spēcīgs, ka es nepadevos!

Pēc 20 dienām ceļā saviem spēkiem sasniedzu Santjago katedrāli. Pa ceļam satiku dažādus gājējus, kuri domāja, cik tālu vēl iet, kurā brīdī apstāties un vai tomēr doties līdz galam. Vērojot viņus, es vēl vairāk sapratu, cik svarīgs ir skaidrs mērķis – kādēļ tu dodies ceļā un ko vēlies sasniegt.

Es joprojām uzskatu, ka iekšējā motivācija ir spēcīgāka par jebkuru ārēju pamudinājumu. Jautājums ir tikai viens – vai tas, ko vēlamies sasniegt, mums patiešām ir pietiekami svarīgs?

Cilvēki bija lielākā dāvana

Viena no lielākajām piedzīvojuma dāvanām bija cilvēki, kurus izdevās satikt manā ceļā. Interesanti, ka, ja vien mēs ļaujamies, Santjago ceļā veidojas patiesas un noturīgas draudzības. Zinu cilvēkus, kuri iepazinušies Santjago pastaigas laikā un pēc tam dibinājuši ģimeni.

Piekrītu tiem, kuri stāstījuši, ka ceļā nav nejaušību – viss notiek tā, kā pasūti, un pirmajā dienā satiktie cilvēki var kļūt par draugiem, kuri pat spēj izglābt, ja visas naktsmītnes ir aizņemtas! Turklāt ceļinieki viens otru motivē, palīdz grūtā brīdī, uzmundrina.

Es nekad neesmu bijusi rīta cilvēks, tādēļ arī Santjago ceļā pirmās rīta stundas bieži gāju viena, klausoties austiņās kādu no „Prāta vētras” dziesmām, dungojot un dejojot līdzi. Viens no pirmajiem un tuvākajiem ceļā iepazītajiem biedriem bija amerikānis Maiks. Viņš reiz teica, ka esot ļoti forši vērot, kā es eju un dejoju, jo tas dodot spēku arī pārējiem virzīties uz priekšu. Līdz tam nekad nebiju aizdomājusies, ka arī mūsu ikdienas attieksme var kļūt par iedvesmu citiem.

Kādā no ceļa posmiem mūsu nelielajai kompānijai pievienojās Ozi no Vācijas. Mēs daudz runājām – par dzīvi, darbu, attiecībām, izvēlēm un to, kā katra nonākusi Camino. Ozi bija viens no tiem cilvēkiem, kuri prata uzdot pareizos jautājumus. Ne tikai man, bet arī citiem ceļabiedriem.

Mūsu sarunas deva spēku un rosināja domāt, kā veidot savu dzīvi tā, lai es justos laimīgāka, labāk izprastu sevi un citus cilvēkus. Ozi bija īstā ceļabiedre īstajā brīdī. Laikam jau tieši tāpēc mēs joprojām tiekamies – nevis tāpēc, ka reiz kopā nogājām vienu ceļu, bet tāpēc, ka vēl aizvien palīdzam viena otrai paskatīties uz dzīvi mazliet citādi.

Šodien, vairāk nekā desmit gadus vēlāk, mēs joprojām saucam viena otru par Camino māsām. Lai gan Ozi tagad dzīvo Austrālijā, cenšamies ik pēc pāris gadiem satikties kādā Eiropas pilsētā un pavadīt dažas dienas kopā, ļaujoties dziļām sarunām.

Ceļā bija arī daudzi citi cilvēki, kurus sastapu tikai uz īsu brīdi – piestājot, paejot garām vai pārmijot dažus vārdus. Katra dzirdētā saruna lika aizdomāties par kādu manas dzīves notikumu vai līdzcilvēku. Santjago ceļojuma laikā man radās tāda kā kopības sajūta ar miljoniem cilvēku, kuri šo ceļu veikuši daudzu gadsimtu gaitā.

Šodien, vadot dažādas apmācības un esot mentorei, es mēdzu atcerēties šīs sarunas. Tās man atgādina, ka cilvēki mācās ne tikai no pasniedzēja, bet arī viens no otra. Savstarpējā mijiedarbība un šķietami nejaušas tikšanās var izrādīties ļoti vērtīgas, lai gan konkrētajā brīdī to vēl neapzināmies.

Santjago ceļš iemācīja atteikties no liekā

Mana Santjago pastaiga iemācīja atteikties no ierastā komforta, jo cilvēkam būtībā pietiek ar mazumiņu. Nav vajadzīga milzīga soma ar drēbēm un kosmētiku. Ceļā daudzas atšķirības kļūst mazāk būtiskas – cilvēki ir vienkāršāki un dabiskāki, bez ārišķīgajām maskām, aiz kurām mēdz slēpties ikdienā.

Pirms došanās ceļā ļoti rūpīgi domāju par katru lietu, ko ielikt mugursomā. Katrs liekais grams pēc dažām dienām kļuva jūtams. Pamazām sapratu, ka svarīgākais nav tas, ko paņemu līdzi, bet tas, bez kā patiesībā varu iztikt. Šeit man bija arī lieliska un pieredzējusi padomdevēja Latvijā – Zane, kura ceļu bija mērojusi pirms manis. Reizēm ir noderīgi ieklausīties pieredzējušos ekspertos, nevis izgudrot savu velosipēdu.

Dienas laikā lielākoties atteicos arī no telefona un interneta. Tas ļāva pilnīgāk izbaudīt mirkli un novērtēt satiktos cilvēkus. Internets noderēja vakaros, kad paziņoju tuviniekiem, ka ar mani viss ir kārtībā, un publicēju dienasgrāmatas ierakstu savā Facebook profilā. Izrādījās, ka vismaz daļu dienas varu lieliski iztikt bez nepārtrauktas saziņas, ja vien apzināti to izvēlos.

Ne velti mēdz teikt, ka mugursomā nesam līdzi arī savas bailes. Šodien arvien biežāk domāju, ka šī atziņa attiecas ne tikai uz ceļojumiem. Arī ikdienā mēdzam pārkraut savu neredzamo mugursomu ar pienākumiem, informāciju, tikšanām, steigu un bailēm kaut ko palaist garām.

Gatavošanās Santjago ceļam un katrs rīts un vakars, kad pārkrāmēju savu somu, man iemācīja sev pajautāt – vai man tas patiešām ir vajadzīgs? Varbūt arī ikdienas mugursomu ik pa laikam ir vērts pārkrāmēt.

Kāpēc es joprojām reizi pa reizei domās atgriežos Camino

Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Šajā laika posmā es esmu pabijusi daudzās valstīs, devusies īsākos un garākos pārgājienos tepat Latvijā, gājusi Karaļa taku Zviedrijā, apbraukusi ar velosipēdu pāris Igaunijas salas un Grieķijas salu Zakintu, satikusi simtiem cilvēku un vadījusi neskaitāmas apmācību stundas.

Bet mana Santjago ceļa pieredze ik pa laikam atgriežas manās domās.

Jo vairāk strādāju ar cilvēkiem, jo biežāk saprotu, ka daudz ko no tā, kā šodien klausos, uzdodu jautājumus un veidoju sarunas, pirmo reizi iemācījos tieši Camino.

Reizēm man šķiet, ka, atgriežoties Spānijā, es savas spēcīgās redzes atmiņas dēļ atpazītu katru reiz mērotā ceļa līkumu. Protams, tā droši vien nebūtu. Taču es joprojām ļoti skaidri atceros rītausmas, putnu balsis, cilvēku sarunas un sajūtu, ka visa diena vēl ir priekšā. Atceros arī gandarījumu pēc garas dienas, kad beidzot bijām atraduši alberģi, kur pārlaist nakti.

Santjago ceļš nebija tikai par iešanu un mugursomas apjomu, tas noteikti iemācīja apzināties, cik būtiski ir zināt, kāpēc es kaut ko daru, kāds ir mans personiskais mērķis.

Ar laiku esmu sapratusi, ka nozīmīgākās dzīves mācības reti atrodam tikai grāmatās vai lekcijās. Nereti tās iegūstam pieredzē – uzdrošinoties sākt ceļu, turpināt arī grūtā brīdī un būt atvērtiem tam, ko šis ceļš mums atklās.

Šis ceļš man joprojām atgādina par lietām, kuras ikdienas steigā ir viegli aizmirst – vienkāršību, pateicību un spēju būt klātesošai šeit un tagad.

Es nezinu, vai ikvienam ir jāiet Santjago ceļš. Taču es ticu, ka katram dzīvē pienāk savs „Camino” – kāds izaicinājums, kas iemāca vairāk nekā jebkura grāmata. Man tas bija šis ceļš. Citam tas var būt kas pavisam cits.

Ja man šodien kāds jautātu, ko vērtīgāko atvedu no Santjago ceļa, es neteiktu – diplomu, gliemežvāku vai fotogrāfijas. Es teiktu – cilvēkus. Dažas tikšanās ilgst tikai dažas stundas. Dažas turpinās visu mūžu.